RU
  • info@laflandia.lv
  • Mellužu prospekts 9-1, Jūrmala, LV - 2008
  • +371 255 040 40
  • RU

    Emocijas

    Emocijas

    Emociju atpazīšana nebūt nav tik pašsaprotama, kā sākotnēji varētu šķist. Bieži vien uz jautājumu „kā tu jūties?” neko vairāk par „labi”, „normāli” vai „ne visai labi” cilvēki diemžēl nespēj pateikt. Taču, iespējams, vārds „labi” patiesībā nozīmē „iedvesmots”, vārds „normāli” slēpj sevī garlaikotību, bet „ne visai labi” – dusmas, jo cilvēks par kaut ko vīlies.
    Svarīgi saprast, ka emocijas pastāv mūsu apziņā neatkarīgi no tā, vai mēs tās apzināmies vai nē. Piedzīvot dusmas un apzināties dusmas – tie ir divi dažādi stāvokļi. Emociju nosaukšana vārdā palīdz iegūt distanci, kas dot iespēju nepakļauties emocijām, kā arī sniedz kontroles iespējas.
    Kad bērns raudādams atskrien pie vecākiem un sūdzas, ka ir sasities un viņam sāp, vecāki, labu gribēdami, saka – nemaz jau nesāp! Bet kā – nesāp? Un kā vēl sāp! Bērns tikko nokrita, un viņš ļoti labi apzinās, ka viņam sāp. Tāpēc no emocionālās veselības viedokļa daudz labāk ir atzīt un piekrist bērnam, ka patiešām sāp, bet mamma tūlīt samīļos, uzliks plāksteri un sāpes jau pavisam drīz pāries.
    Jau zīdaiņa vecumā mēs varam bērnam teikt un skaidrot, ka pašlaik viņš ir dusmīgs, priecīgs, bēdīgs, nobijies utt. Pēc tam arī niansētāk izskaidrot, piemēram, mierinot viņu, stāstīt – „redzu/zinu, ka tu esi nobijies, jo pamodies viens pats; tu bēdājies, jo tev sāp puncītis”.
    Šādi mēs trenējam sevi un mācām bērnu ikdienā atpazīt emocijas, kas viņu pārņēmušas. Bērnam pieaugot, protams, mainīsies iemesli, par kuriem viņš izjutīs noteiktas emocijas, bet izpratne par emocijām paliks nemainīga. Ar laiku var arī atspoguļot bērna uzvedību – lai viņš mācītos un izprastu to, kā viņš rīkojas, izjūtot konkrētas emocijas. Piemēram, sakot – „tu kliedz uz mani, jo esi dusmīgs, ka liku tev sakārtot mantas”. Svarīgi, ka, mācoties runāt, bērns ar laiku apgūst, lieto un sauc vārdā pamatemocijas (prieks, bēdas, dusmas), līdzīgi kā viņš apgūst priekšmetus, kas ir tuvumā.
    (avots: žurnāls „Annas psiholoģija”)

    Tags

    Uzrakstiet komentāru